"This life is what you make it. Not matter what, you're going to mess up sometimes, it's a universal truth. But the good part is you get to decide how you're going to mess it up. Girls will be your friends - they'll act like it anyway. But just remember, some come, somg go. The ones that stay with you through everything - they're your true best friends. Don't let go of them. Also remember, sisters make the best friends in the world. As for lovers, well, they'll come and go too. And babve, I hate to say it, most of them - actually pretty much all of them are going to break your heart, but you can't give up becuase if you give up, you'll never find your soul mate. You'll never find that half who makes you whole and that goes for everything. Just because you fail once, doesn't mean you're gonna fail at everything. Keep trying, hold on, and always, always, always believe in yourself, because if you don't, then who will, sweetie? So keep your head high, keep your chin up, and most importantly, keep smiling, because life's a beautiful thing and there's so much to smile about." 

Pēdējais

Skan skolas zvans tik pazīstami gaiši,
Uz stundu pēdējo vēl klasē sasauc jūs.
Un līdz ar skaņām sirdī ieplūst smeldze.
Laiks, apstājies! – vai tiešām vairs nekad.
Vai tiešām vairs nekad caur kļavu lapu zelta lietu
Jūs nenāksiet šīs skolas durvis vērt?
Skan skolas zvans...
Laiks apstājies! Tik mazu brīdi vēl...
Ļauj atmiņām kā kaijām pāri gadiem traukt..


Jā, vairs nebūs nevienas stundas, neviena kd, nevienas atzīmes. Tik dīvaini, ka vairs nebūs skolas, jo taja es esmu  pavadījusi 12 gadus. Es pat nevaru to iedomāties. Bija nedaudz skumji tas, ka nepavadiju to kopā ar savu veco klasi, jo dažreiz man patiešām pietrūkst to cilvēku ar kuriem esmu pavadījusi 10 gadus kopā. 

Zini

Zini, kā tas ir, kad visi var ar tevi runāt, bet tevi neuzklausa neviens ? Zini, kā ir tad, kad jāizliekas ka viss ir okēy, lai tikai kādu nesāpinātu ? Zini, kā ir tad, kad apkārt ir tik daudz cilvēku, bet tu jūties pilnīgi viens un pamests ? Zini, kā ir tad, kad gribas raudāt vai tikai no laimes, bet nevari, jo kāds to nesapratīs? Zini, kā ir tad, ka kāds pietrūkst, bet tev to bail pateikt skaļi, jo kāds varētu sabaidīties ? Zini kā ir tad kad kādu mīli, kaut arī tu to nezini ? Zini kā ir mīlēt, tā kad tu pat drusciņas mīlestību nesaņem pretī ?Zini, kā ir tad kad stāvi viens meža vidū un apkārt ir tāds klusums, ka šķiet - esmu viens uz pasaules un man ir labi, bet tad atkal....atkal ir jāatgriežas pasaulē, kur esi viens.... nevis viens uz vientuļas salas, betviens starp citiem. Zini??? Es zinu....

..

Время улетает,пытаясь меня изменить,
Но виноват ли я,что не могу иначе жить?
Что не могу терпеть,когда мне кто то дышит в спину,
Когда в неё стреляют,а в глаза зовут любимым.
Неужели мы настолько слепы,что
Не можем отличить мразь от друга,они же не похожи.
Это не лезет в голову и не примет сердце,
Я же не ангел,я человек,куда мне деться?
Когда мне больно,когда не знаю где покой,
Как это жутко-разговаривать с самим собой,
Каждую ночь,ища ответы в тишине
На вопросы,что я сам задаю себе.
Всё часто представляю,как закрываю глаза
Навеки,будто во сне меня уносит ветер,
Я исчезаю и вижу яркий свет
С чётным числом гвоздик,брошенных в белый снег.

орой мне кажется,что я ничего не значу,
Напрасно тратил время,
Не строил дом,не родил сына,не сажал деревья,
Считал,что лучшие друзья все подлежат обмену,
Я верил,что не перед кем не встану на колени.
Думал,что верю в Бога,не зная Библии,
Я выдумал себе любовь,не зная её имени,
Считал себя хорошим сыном,не считаясь с матерью,
И не заметил как родные обо мне заплакали.
А если дождь пошёл в моих закрытых окнах,
Прошу прощения за всё,что причиняло боль вам,
Всю жизнь я был плохим поэтом,но душою сильным,
Я не жалею и теперь всё сделаю красиво.
Так распорядились свыше:всё вижу и всё слышу,
Всё чувствую,но боли больше нет и это выход,
И тут уже не важно сколько лет и сколько чисел
За жизнь я видел и сумел понять весь её смысл.
Я стараюсь забыть то,что было ранее,
Но годы отпечатком оставляют душу израненной,
Эта боль останется во мне навека,
Лишь когда я уйду,со мною уйдёт она.
Я научился отличать друзей от тех людей,
Что со мной из за моих идей,
Вы хотите мне помочь?Да.
Я не прошу помощи ни у кого и никогда.
Да и сам редко помогаю,знаю,
Не делай людям добра-не увидишь зла.
Так и есть,я не раз обжигался
И слушал лесть от людей,в которых кипела зависть,
Они тупо улыбаются мне в лицо,
А сами ждут,когда оставят силы,
Многие хотят поставить меня на колени,
Нет,жизненный уклад не позволит.
Я не прогибался и не прогнусь,
Не унижался и если я ушёл,то не вернусь,
Я никогда не просил и я не буду просить,
Я так жил,живу и буду жить.

Отпусти... меня

Nekad nebiju domājusi, ka viss tas, kas reiz saistīja mūs kādreiz atgriezīsies, bet šoreiz vēl spēcīgāk, kā toreiz. Bet tāpat katru reizi tas viss atnāk atpakaļ nu jau 3 ar pus gadus. Un tas ir tik savādi katru reizi to visu mēģināt aizmirst un kad tas ir izdevies tu vienmēr atgriezies un dod jaunu sapni un cerību, bt tad atkal tās sagrauj. Lai kā es gribētu un cerētu, ka šoreiz viss būs savādāk - labāk un ka tu esi mainijies, dziļi sirdī es tomēr zinu, ka tas tā nau, bet tāpat ceru uz mūsu skaisto nākotni.  Neskatoties uz to visu tikai  tu man vienmēr parādi dēļ kā ir vērts dzīvot. 
Я думала, что будет проще
Стереть все дни, стереть все ночи.
Но без тебя вообще не очень,
Ты как воздух - мне нужен срочно.

Īsta sieviete nemīl skaistāko puisi pasaulē.Viņa mīl to,kurš viņas pasauli rada visskaistāko

Es zinu.

Es zinu-mēs kādu dienu satiksimies.
Iespējams tas nebūs rīt-tas varbūt pat nebūs pēc gada-taču tas notiks.
Nejau tāpēc ka mēs ļoti vēlētos nonākt viens otra apskāvienos-nē, tāpēc noteikti nē. Mēs satiksimies tāpēc ka Liktenim patīk spēlēties ar dzīvu cilvēku dvēselītēm. Viņš mūs kādu dienu savedīs kopā- lai vēlāk izšķirtu.
iespējams šī diena nebūs īpasi skaista.
Var pat gadīties ka tieši šajā dienā es būšu atradusi kādu kuram gatavošos teikt jā vārdu. iespējams tieši šajā dienā tu būsi noguris, bēdīgs, nevēlēsies nevienu redzēt.
Taču es zinu-mēs tikuntā satiksimies.
Un viss kas mūsu dzīvē bija noticis pirms mums-tas paliks mazsvarīgs, ,aizmirsīsies.
mēs ilgi lūkosimies viens otrā, un cerēsim ka tā varēsim lūkoties mūžīgi, taču-nē, nevarēsim.
paies laiks, iestāsies tumsa-un mūs katru gaidīs savās mājās-mūsu dzīves būs tik tiko šākušās vīties kopā-kad tās jau tiks izšķirtas, tā būs pēdējā reize kad tevi redzēšu, jā arī pirmā-taču man liksies ka esmu tevi pazinusi visu mūžu-un zini, man pietiks ar šo vienu dienu- jo tikai tas kas mums nav sasniedzams, mums šķiet pats skaistākais. 

man ir vēlmes un man ir sapņi.

Pēdējā laikā tik bieži vairs šeit tik bieži nerakstu, jo nav jau arī diži, ko raksīt. Bet īstenībā ir notikušas dažadas pārsteidzošas lietas. Dažas labas citas ne tik labas. Sliktā šķiet ir tā ziņa, ka visi mūsu skaistie izlaiduma plāni sāk pajukt, tikai dēļ skolotājas, jo viņa grib, lai mēs to svinam ar viņu. Es jau uzskatu, ka tas tomēr ir mans  izlaidums un es to vēlos svinēt tā, kā es to gribu – ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Un es nezinu vai esmu gatava upurēt šos plānus, tikai tādēļ, ka kādam tie var nepatikt. Tad vel arī māte, uzzināja par teleonu, bet es biju šokā par to, ka viņa nekliedza. Šodien visu laiku domāju par to, ka pa vasaru man visa dzīve sagriezīsies otrādi. Tas šķiet tik dīvaini, ka man būs pilnīgi viss, ko es kāreiz vēlējos un, ka es būšu laimīga. Es pat nezinu kā tas ir būt laimīgai, jo līdz laimei vienmēr kkas ir pietrūcis. 

Kādam gudrajam vaicāja, - kad ir laime? Gudrais atbildēja - laime ir tad, kad par to nav jādomā.

Testu rezultāti.

Tev ir ļoti sabalansēts raksturs. Tu nemēdz apspiest savas izjūtas, kad tiek aizskartas svarīgas tavas intereses. Tu esi gatavs doties cīņā par savām vērtībām, taču lieliski arī apzinies kur ir robeža emociju izpausmēm, un tās labāk būtu piebremzēt, tādēļ tu spēj saglabāt labas attiecības ar līdzcilvēkiem, respektēt citu cilvēku intereses un būt iecietīgs pret muļķiem. Par to tevi ciena.




Tu bez problēmām spēj ievērot sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas. Tev ir veselīgs pašvērtējums – tas ir objektīvs un ļauj tev cienīt sevi un citus cilvēkus. Tu nekaunies par saviem trūkumiem un labi spēj demonstrēt arī savas stiprās puses. Tā tik turpināt!

tev piemīt vidēji mērena tendence uz eiforiska stāvokļa baudīšanu. Kompānijās tu esi savējais un arī nereti uzņemies līdera lomu, bet tikai tad, ja tiešām to pats vēlies. Tev ir dabas dotas spējas ātri un viegli nodibināt draudzīgas attiecības ar pretējo dzimumu, un tu parasti esi tas, kas nosaka šo attiecību attīstības tempu, veidu un ilgumu.

Tu ej zelta vidusceļu – lieliski apzinies, kad ir vērts riskēt un kad labāk izvēlēties piezemētākus problēmu 

risinājumus. Tā tik turpināt!

Tavas atbildes norāda, ka tu ne tikai dzīvo saskaņā ar sevi, bet arī ļoti labi pazīsti sevi un tādēļ vari atļauties būt pašpaļāvīgs. Šķiet, ka tev piemīt nenovērtējama spēja atrast izeju no vissarežģītākajām situācijām, gan personiskajās problēmās, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tu proti pareizi tulkot savas izjūtas un tādēļ nekautrējies no tām – daudzi to sauktu par vājumu, bet tu zini, ka tā nav. Svarīgi, ka tu proti izkulties no grūtībām uz sava rēķina! Tevi varētu raksturot: "apmierināts ar sevi, apmierināts ar citiem". Tev ir normāls, veselīgs un adekvāts pašvērtējums.

Tas ir viegli

Tas ir viegli – būt nepieejamam. Atliek vien novērsties no citiem – un vairs nebūs jācieš. Mēs vairs nepakļausim sevi mīlestības, vilšanās un sabrukušu sapņu riskam. Tas ir viegli – būt nepieejamam. Mums vairs nebūs jāuztraucas, ka esam aizmirsuši kādam piezvanīt, mums vairs nebūs jādomā par cilvēkiem, kas mums lūdz palīdzību un mierinājumu. Tas ir viegli – būt nepieejamam. Atliek vien izlikties, ka dzīvojam ziloņkaula tornī, un mēs vairs nekad nenobirdināsim ne asaru. Atliek vien nodzīvot dzīvi, droši spēlējot savu lomu. Tas ir viegli – būt nepieejamam. Atliek vien palaist vējā visu, kas dzīvē ir labs.

Я готов меняться, только дай время

Cilvēks, kurš atradis savu ceļu, nedrīkst baidīties. Viņam jābūt gana drosmīgam, lai spertu arī kļūmīgus soļus. Vilšanās, sakāve, izmisums – tie ir tikai daži līdzekļi, ko Dievs izmanto, lai parādītu mums īsto ceļu.Jo katra diena cilvēkiem ir Tumša nakts. neviens nezina, kas viņus sagaida nākamajā mirklī, tomēr visi dodas uz priekšu. Jo viņi paļaujas. Jo viņiem ir Ticība.
Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts – universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem.


Un kādēļ tu taisies iet augstskolā?

Es iešu uz priekšu.

Dzirdot ausīs tikai savu mīļāko dziesmu viņa skreja un nevēlējās apstāties. Apkārt bija tikai tumšs parks un ezers. Šī bija vieta, kur viņa varēja būt viņa pati. Viņai nebija jauztraucas kā izskatīties, ko teikt un ko domāt.  Nevēlamas ainas atsaucās atmiņā. Viņa atcerējās brīžus, kad pārdzīvoja, brīžus kad sāpēja un brīžus, kad viņa jutās pazemota, sagrauta un pilnīgi nevajadzīga. Atcerējās cilvēkus, kurus kādreiz mīlēja un tos pret kuriem šobrīd izjūt tikai naidu. Viņa sāka skriet ātrāk, Itkā bēgot no vecā ceļa

 asaras sāka ritēt pa vaigiem. Un tad viņa sev apsolīja, ka NEKAD vairs nebūs kā agrāk. Viņa vairs neraudās par dzīvi, viņa dzīvos un cīnīsies. Viņa sasniegs visu, ko vēlas. Liks samaksāt visiem, kuri ir to pelnījuši. Domājot šīs domas viņa pat nepamanija, ka ir sācies pavisam jauns asfatēts ceļš. Pār vaigu atkal notecēja asara, bet soreiz pēdējā....

Так бывает, у нее на сердце лед.

New beginning

man jātur prātā vienmēr, pat tad ja citam pieder. Es nesu savu krustu sirds auksta, pat tad ja justu. Kapēc tikai itkā, kapēc esmu sliktāks, atļaujiet man ieelpot es būšu brīvāks. Es nezinu ko darīt, acīs man grauž, prātā bezizeja domas kritiski grauj. Es nezinu kur iet, es nezinu kur palikt, es nezinu kā būs, es nezinu kā salikt. Saliec durvis kopā, noliec pie sirds, tā sajūti siltumu sevī un būs labi brāl! Es nejūtu kājas un rokas tik brīvas, man sūdīgi, bet cīnos un zīmēju svītras. Es gribu braukt tālu un dzīvot skaisti, es gribu iet pa tuneli, kurā redzu es gaismu, gribu pamosties un pateikt mātei - Labrīt, iziet naktī ārā un vērot kā zvaigznes krīt, ievilkt dūmu un dzīvot ar smaidu skaisti. 

Viņi satikās. Iemīlējās. Viņš bija apmāts ar viņu. Viņam bail bija viņu zaudēt. No sirds bija bail. Viņš baudījās no katra viņas soļa. Tik ļoti baidījās, ka viņa iespītējās...un paspēra vairākus soļus. Un aizgāja. Viena cigarete. Glāze. Otra cigareta. Glāze. Pārplēsta bilde un atmiņa gabaliņos. Saplosīta sirds. Asaras. Durvis ciet. Dūres sienās. Gredzeni miskastē. Dvēsele turpat.

Viņa nekad vairs nebūs viņa. Atriebība, naids un saplosīta sirds bez dvēseles - tas ir viss, kas ir palicis. 


Nožēlas brīdis ir sākuma brīdis.

Piektdiena.

vakar bija briesmīga diena, es jau zināju, ka labāk būtu jāsēž mājās. Pazaudēju telefonu. Super vnk kad mamma to uzzinās viņa mani nogalinās, bet jaizdara ta, lai viņa neuzin. Tgd galva plīst pušu.  Un arī no mana paziņu loka tiek izslēgts velviens cilvēks, jo man nevajag tādus draugus kuriem es tik ļoti nepatīku. Un ja tu domā, ka man jau ķipa patīk tas, ka visi man skrien pakaļ, tad atslābsti nau jau vairs tie 12 gadi, lai kāds kādam skrietu pakaļ. Tā gribētos, lai ātrāk pienāktu vasaras beigas un es varētu braukt prom.

 Tavs līmenis ir man zem papēžiem

Я хочу чтобы меня после смерти кремировали, прах,на церемонии прощания смешали с кокаином и начислили каждому по"дорожке".Пусть каждая сука ощутит мой приход

cena

Īsta maita nekliegs un neplēsīs traukus. Viņa tikai stāvēs, skatīsies acīs un smaidīs.

Viņi stāvēja divatā. Krustcelēs. Viņa sakodusi zobus stāvēja un
skatījās, kā viņam pār vaigiem rit, viena aiz otras, asaras. "Piedod. Tu
esi manas izvēles cena." Viņš ieskatījas viņas stiklainajās acīs un
nokrita ceļos viņas priekšā. Viss ķermenis drebēja un sauca palīgā. Viņs
nolaidās pie viņas kājām kā pazemīgs kalps un tikai spēja izdvest "Paliec...".
"Es nevaru", viņs pastūma ar kaju savu mīlestību un joprojām
sakodstiem zobiem pagriezās un aizgāja prom. Pavisam. Viņa izvēlējās naudu,
nevis viņu. Viņa izvēlējās dzīvi bez mīlestības. Bez sāpēm un asarām. Viņa
izvēlējās bagatību un gribēja būt slavena. Un viņš viņai traucēja šajā ceļā. 

Es aizveru acis un aizgriežos lai projām ietu, negribu lai tu redzētu asaras manās acīs.

Solis pretim, divi atpakaļ, lai aizmirstu!

Tur nu viņa sēdēja istabas stūrī, seju paslēpusi aiz garajiem tumšajiem matiem, lai neviens neredzētu viņas asaras. Viņa pēkšņi bija sapratusi, ka ir visu pazaudējusi, visu ko bija sasniegusi, visus, kas viņai bija dārgi un visas savas cerības un sapņus. Vienīgais ko viņa vēlējas bija pazust uz visiem laikiem tā lai neviens viņu neatrastu. Viņa saprata, ka bēg no problēmām tā vienkārši bija vieglāk, nebija vairs spēka kko labot, nebija pat vairs niecīgākās cerības un pats galvenais nebija neviens, kas viņu saprastu, pieturētu un pateiktu, ka viss būs labi. Ar katru sekundi palika arvien siktāk, ar katru sekundi viņas roka sniedzās arvien tuvāk zālēm kuras ļautu aizmigt un aizmirst visu kas žņaudza viņas sirdi. Pagāja vairākas stundas līdz viņa aizmiga, dziļā miegā, miegā no kura nekad vairs neuzmodīsies. Vairs nebija nekā tikai tukšums. Tukšums istabā, uz ielas un viņas sirdī....

в одну секунду уже не та милая, не хорошая, не любимая, не дорогая. ничья

Ir jāmāk aizvērt garlaicīgu grāmatu, aiziet no slikta kino un aiziet no cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē.

Tās pirmās 2 lietas vel es izdarīt varu, bet trešā gan nu nekādīgi nesanāk. Es esmu tāda muļke, ka es patiešām nemāku pareizi novērtēt cilvēkus, es labi izturos laikam tikai pret tiem, kuri pret mani izturas vienkārši drausmīgi. Un tikai tādēļ, ka tieši šie cilvēki ir tie kuros es parasti iemīlos, vai kuri kļūst par maniem labākajiem draugiem.

Pēdējā laikā katru dienu jūtos tik slikti, pat nezinu kapēc ( nu labi varbūt zinu) tā man ir katru gadu ap so laiku. Tā jau ir tāda kā tradīcija. Visu laiku liekas ka kkā trūkst, bet nesaprotu kā tieši. Vispār negribas neko darīt tikai sēdēt mājāas. Ballītes arī vairs negribas, it īpaši kopš pagaišās nedēļas nogales (ko es vispār labprāt aizmirstu).  jāpaņem arī tāda neliela pauzīte uz kādu laiku, šitas viss jau ir aizgājis par traku.  Un tai Grobiņas ērai arī jāpieliek punkts. Tā kā varat vairs mani kādu laiku nekur neaicināt.

И так хочется порой просто начать сначала, 

С чистого листа, стирая тень обид, 

Но есть прошлое, которое нам не забыть..

Unnunun, jaizdomā, kur dabūt naudu keratīna taisnošanai, jo es atradu, kur taisa pa diezgan lētu naudu. Un tad arī jāmēģina arī tikt vaļā no tās melnās matu krāsas, noriebusies jau viņa ir.

Tagad jātaisās un jādodas prom, līdz brīvdienu beigām būšu nesasniedzama.

 vel dažas šodienas atziņas

Ja tu ejot pretī mērķim, pa ceļam apstāsies, lai mestu ar akmeņiem katram sunim, kas tevi aprej, tad tu nekad to nesasniegsi. (F.Dostojevskis)

Dievs patiesībā ir dāsns – viņš bieži sabīda kopā “īstos”, bet mēs paši neprotam rīkoties, sabojājam doto iespēju. (Z.Jančevska)

Cilvēku problēma ir tā, ka viņi tikai sapņo par to, ko varētu darīt, nevis iet un dara.(Autors nezināms)

A true princess isn't those who is in a fairytale. A true princess FIGHTS for what she BELIEVES

Esmu nostrādājis savas smadzenes un loģisko domāšanu tā, ka nespēju atšķirt labo no ļaunā, balto no melnā, lielo no mazā. Cik ilgi tas turpināsies?

Kas lēni iet, to pēc šņabja nesūta!

Sestdien nu gan bija traka diena. Svinējām Justīnas dzimšanas dienu un protams es aizbraucu uz Grobiņu, ko es ļoti nožēloju, tur bija tik traki. Bet nu jā vismaz uzzināju, ko par mani īstenībā domā daži  cilvēki un tagad pat nezinu vai tur vel braukšu. Arī uināju ļoti pārsteidzošas lietas, par kurām biju ļoti lielā šokaa. Fuj vispār kkāds traks miests (puke) Tagad tādi morālie L

Ballītes ir mans dzīvesveids.

Kas par to, ka mēs piedzeramies?

Kas par to, ka mēs pīpējam?

Mums vienkārši ir jautri.

Mums vienalga, kas redzēs.

Un kas par to, ka mēs ejam izklaidēties?

Tā tam ir jābūt.

Kamēr tu esi jauns, jābūt trakam un brīvam.

Es personīgi esmu par mirdzošām glāzēm un nelieliem atmiņas zudumiem no rītiem. Par dejošanām uz skatuves, galdiem utt. Es mīlu visus tos 5dienu vakarus. Jo lai kādā pālī es nebūtu bārmenis sapratīs, ko es gribu. Tieši tādēļ es gaidu vasaru, jo zinu, ka šī būs lieliskākā un trakāka vasara, kas ir bijusi, bet nu tgs es dodos lūrēt margošu (aaaa diewinu to seriālu) un tad taisīšos un ballēties. Tonight would be a good night

I am smoked out,tore up, drunk as fuck
And I wouldn't wanna change a thing
Young and dumb and full of cum
With a sugar loaded candy cane

All girls are made from sugar and spice, I am made from vodka and ice !

Trakais divdiennieks

Fuj cik šīs dienas ir bijušas briesmīgas. Viss sākās 5dien. Ar Ievu iedzērām šampi un kokteiļus un gājām uz pablooo, tad uz bufeti un koijotiem. Satiku daudzus pazīstamos, tai skaistā arī Baibu un par brīnumu salīgām mieru. Bet dēļ mūsu sarunas pabloo, es wairs nezinu kam ticēt, un kam nē. Tad mums pazvanija, atbrauca  pakaļ un aizbraucām uz Grobiņu (ko es ļoti nožēloju). No sākuma jau bija jautri, bet nākamā dienā Ieva gribēja mājās. Protams mūs neviens nelaida, bet beigāas kkā aizmukām. Kad gājām jau uz pieturu Ieva sadomāja, ka vajadzētu iet atpakaļ. Tad nu aizgājām. Bet Ieva aiztinās ar kkādu E uz vienu briesmīgu dzīvokli. Tad nu es tur tā nogarlaikojos. Ja nebūtu bijis A. Tad es vispār būtu nojūgusies. Kkgan tam arī nau pilns rublis. Bet īstenībā viņs pateica ļoti sakarīgu teikumu. Ka ess nēesmu nekāda lelle ar kuru var spēleties un ka man arī ir jūtas. (ohoo kads arī pamanija). Tad nu  vēlāk aizgājām uz 1 dzīwokli (lūk šo lēmumu es nožēloju visvairāk). Par to es vsp negribu runāt, jo tas viss bija briesmīgi. Tikai tgd sapratu to, ka dažreiz cilvēki, kuri tev liekas riktīgi foršie var izrādīties pēdējie cūkas. Tad es vel protams nokavēju autiņu, jo apmaldījos tas bija briesmīgi. Dabūju iet uz Liepāju ar kājām, bet kad biju jau pusēē kkāds vīrietis piestāja un aizveda mani.

Brīnums ka šodien rokas nau zilas, jo dažam labam patīk kost rokās.

Šodien es esu tik dusmīga, it īpaši uz 1 cilwēku, kura dēļ man tas murgs bija japaciešs.

Principā bija jau arī daži ļoti abi brīži 5dien, un no tiem gan būs patīkamas atmiņas 

3

Šodien uz skolu neaizgāju, bet pavazājos ar  mammu pa veikaliem, nopirku jaunus zābakus, apakšveļu, banķuku, maikas, stīpiņu un beidot arī jaunas austiņas, tās jau man sen vajadēja, jo man ir īpašs talants uz austiņu plēšanu. Stulbi, ka tagad draugos nevar sēdēt, jo skolotāja draugos un tā jau 100 % piekasīsies. Tulīt būs jāiet velreiz uz pilsētu ar Sintiju. Jānopērk beidzot tās garās zeķes, ko noskatīju. (smirk) Brīnos pa to, ka sodien 5diena un man vispār negribas neko darīt :o Labi tas arī ta, ka būtu viss.

P.S. Laukā atkal snieg, ta laikam līdz manai mīļajai vasarai vel tālu ={

Reiz man kāds īpašs cilvēks teica: "Kādreiz tie, kuri tevi pazaudēja sapratīs, ka tu biji eņģelis, kuru vienkārši vajadzēja iemācīt dzīvot uz zemes.. Bet būs jau par vēlu, jo tu būsi satikusi savu pavadoni..

Lūk tā.

1

Tātad 5dien bija ilgi gaidītais žetonnieks, protams bija jau labi, bet tomēr ne tik labi kā es gribēju, bet nu tā jau ir mana vaina. Tgd vel strīds ar paralēlklasi par viņu bērnišķīgo uzvedību. Bet nu nekas, mēs pēdējā zvanā viņus pārspēsim. Līdz 7 datumam obligāti jailabo atzīmes, tika neinu kā es izlabošu algebru un fiziku. Šodien no rīta man bija tik labs garastāvoklis, jo laukā beidzot silts laiks un saulīte spīd var just ka ir pavasaris, nu labi itkā pavasaris nesākas no 1 marta, bet man katru gadu tā ir. Vel es pēc ilgiem laikiem esmu atkal saslimusi. Wairs arī tā diži nau ko rakstīt, tikai besīī ka visiem bildes šodien jāsūta

Tu saproti ko cilvēks tev nozīmē tikai tad, kad viņu pazaudē.

u

Es satiku Tevi, mana dzīve mainījās un viss ap mani skaistā sapnī pārvērtās.
Vai tas tāpēc, ka Tava sirds aizrāva, vai tas tāpēc, ka Tavi skūpsti apklusināja.
Kad sapnis beidzās, mana dzīve sagriezās. Es paliku gaidot, gaidot sapni atpakaļ,
Gaidot Tevi atpakaļ. Aizgāju Tu nepasakot ne vārda.
Kad aizveru acis, redzu tikai Tevi, manos sapņos vienmēr esi Tu, nekad neizdziest, nekad neaizies.
Kad atveru acis neredzu Tevi blakus sev. Šeit Tu neeksistē, šeit Tu neesi.
Kas tā par dzīvi bez Tevis. Kas tie par sapņiem bez Taviem sapņiem.
Es vairs neticu, jo tik viegli mīlēt ir, jo tik viegli aizmirst jā, kā ziedam uzziedot
Sirds nepārstāj pukstēt, zieds nepārstāj ziedēt.




Ļauj man skriet ar solījumu, ka nesekosi, ļauj man dzīvot ar solījumu KO, ka nemācīji.

vaentīndiena un citas dienas.

Šodien atkal nesanāks aizbraukt uz skolu, jo laukā ir tāds aukstums un Jusis arī pierunaja mani nekur neiet. Vienīgā problēma, ka šodien ir sēde un man ir 58 neattaisnotas stundas un kadas 6 nesekmīgās.:(  Kā es gribētu atgriezt atpakaļ to gribasspēku, kāds man bija kādreiz. Tiko vel dzirdēju pa televīzoru, ka šī ziema būs visaukstākā Dohhh un man tā riebjas ziema. Kas nekaiš pa vasaru, visu dienu gulšņāt pludmalē, ēst augļus, sēdēt vasarā sētā un iedzert aliņu (smirk).

Nu labi tgd jāatgriežas pie valentīndienas, kura bija vakar. Īstenībā vakar pavadiju ļoti labi laiku. Man uzdāvināja visādas dāvaniņas, biju uz Kino pabraukājos ar mašīnu, pabiju kapsēdē.  Filma uz kuru bijām, bija wnk ideāla, tik smieklīga un tai pat laikā romantiska. Un vel man ir liels prieks, ka ar Namedu esam atkal tikpat labas draudzenes kā agrāk. Tagad pat ir vel labāk. Labi šodien vel jāpaspēj aizbraukt uz video filmēšanu žetonniekam.

Ja tu gribi nokļūt tur, kur vel nēesi bijis, tev jāiet pa ceļu pa kuru vel nēesi gājis.

Ballītēēēēēēēēē

Akkungs šīs dienas ir bijušas tik trakas viss sākās ar 3dienu Bijām domājušas ar namedu mierīgi iedzert un tad aiziet uz kādu klubiņu, bet nu tad mums pievienojās vel pārs cilvēki un nekas mierīgs tur nesanāca. Bufete, Big7, viesnīca, pazaudēta mēnešbiļete sasista roka. Protams, ka uz skolu neaizgāju. Mamma jau saka, ka es tur ieskrienu tikai tad, kad nau ko darīt. 5dien arī domājām ar Namedu pa mierīgo un aiziet līdz bufetei. Nopirkām šampi un 2 vīnus un bijām tādāā opā, ka nekur netikām. Atbrauca vel cilvēki un ballīte sākās, nu labi man Beidzāās. Un vakar atkal bija ballīte ar to ar bija trakums. Tā nāk miegs būs jāiet pagulētt.

Dear Tequila, we had a deal last night. You were supposed to make me funnier, smarter and a better dancer. I saw the video, we need to talk

Tur nu viņa sēdēja istabas stūrī, seju paslēpusi aiz garajiem tumšajiem matiem, lai neviens neredzētu viņas asaras. Viņa pēkšņi bija sapratusi, ka ir visu pazaudējusi, visu ko bija sasniegusi, visus, kas viņai bija dārgi un visas savas cerības un sapņus. Vienīgais ko viņa vēlējas bija pazust uz visiem laikiem tā lai neviens viņu neatrastu. Viņa saprata, ka bēg no problēmām tā vienkārši bija vieglāk, nebija vairs spēka kko labot, nebija pat vairs niecīgākās cerības un pats galvenais nebija neviens, kas viņu saprastu, pieturētu un pateiktu, ka viss būs labi. Ar katru sekundi palika arvien siktāk, ar katru sekundi viņas roka sniedzās arvien tuvāk zālēm kuras ļautu aizmigt un aizmirst visu kas žņaudza viņas sirdi. Pagāja vairākas stundas līdz viņa aizmiga, dziļā miegā, miegā no kura nekad vairs neuzmodīsies. Vairs nebija nekā tikai tukšums. Tukšums istabā, uz ielas un viņas sirdī....

Только попробуй разбить мне еще одну мечту,я обещаю если ты не дай бог сделаешь это,я буду танцевать на твоей могилке,курить честер

Cik pagājušas dienas no tās liktenīgās dienas, es vairs neatceros. Laiks priekš manis vairs neeksistē. Tā te nav.
Es skaitīju iemeslus kāpēc to izdarīju. Toreiz man likās, ka tā ir vienīgā iespēja. Bet tagad es saprotu, ka es nemaz nevēlējos atrast citu ceļu. Es negribēju un izdarīju tā kā man bija vieglāk. Tagad kaut ko mainīt vairs nav iespējams. Ar vienu vieglu kustību es zaudēju ne tikai savu laimi, bet arī atņēmu to tiem, kuru mīlestību nespēju novērtēt laikus. Un tagad man nav attaisnojuma...

Pēdējais, ko es dzirdēju tas bija kliedziens. Kā? To nu es nezinu. Vēl bija lidojuma sajūta. Tāda viegla, viegla. Bet tomēr tik īsa, ko to praktiski nav iespējams izjust. Vairāk arī nekā.
Attopos. Mēģināju piecelties. Mežonīgas sāpes visā ķermenī. Paskatījos apkārt. Nespēju saprast, kur īsti atrodos. Pagāju dažus soļus uz priekšu. Tas ir parks, bet kā es te nokļuvu?
Nespēju neko saprast. It kā visa diena būtu izkritusi no atmiņas. Nesaprotu pilnīgi neko. Ejot pa aleju saprotu, ka apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Pēkšņi aiz muguras dzirdēju troksni. Pagriezusies, ieraudzīju uz soliņa mazu puisīti. Dīvaini. Varu saderēt, ka pirms tam tur nebija neviena. Vairākas minūtes nostāvēju, lai paskatītos, kur tad ir bērna vecāki. Nevar taču mazs bērns būt parkā viens pats tik vēlā laikā. Taču neviens nenāca.
Tad es uzmanīgi piegāju pie viņa un apsēdos blakus.
-Sveiks, mazais. Tu esi pazaudējis vecākus?-klusi jautāju.
-Nē..-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz mani.
-Kur tad ir tavi vecāki? Kāpēc tu te esi viens?
-Es gaidīju tevi..-viņš sacīja un paskatījās uz mani ar savām brūnajām ačelēm.
Atbilde mani nedaudz pārsteidza, taču nepievērsu tam tik lielu uzmanību. Bērni daudz ko var pateikt.
-Bet kā tevi sauc?
-Nezinu.
-Bet mamma taču tevi kaut kā sauc?-nedaudz apmulsusi jautāju.
-Nekā nesauc. Man nav mammas.
Iestājās pauze. Es nezināju ko man darīt tālāk. Atstāt bērnu tik vēlā naktī parkā es nevarēju.
-Es tev gribu kaut ko parādīt!-Puisītis pēkšņi sacīja un piecēlās no soliņa.
Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs gājām pa parku. Pēc neilga laika mēs atradāmies pie manas mājas.
-Tu šeit dzīvo?-jautāju puisītim.
-Bet kur?-galvā nāca visādas domas,-kur man tevi aizvest?
-Vairs nekur,-viņš vēsi atbildēja.
Gribēju jautāt vēl kaut ko, taču tajā brīdī atskanēja kliedziens. Pastījos uz to pusi, no kurienes tas nāca. Kliedza meitene. Viņa stāvēja jauniešu bariņā. Viņas sejā bija redzamas šausmas. Viņa parādīja ar pirkstu uz augšu, mēģināja kaut ko pateikt. Sekojot viņas žestam es sastingu. Astotā stāva logā stāvēja meitene. Pēc neilga brīža viņa paspēra soli uz priekšu. Mana sirds pārakmeņojās. Tajā pašā brīdī sāka valdīt haoss: daži kliedza, lai izsaucot ātro palīdzību, citi metās sniegt pirmo palīdzību. Taču es nespēju atraut skatienu no loga.
Tajā mirklī man škita, ka es nedzirdu neko, izņemot savas sirds mežonīgos sitienus. Un arī neredzēju neko citu kā gaismu no tā paša 8 stāva. Mana dzīvokļa, manas istabas.
Katra minūte, katra sekunde bija neizsakām murgs, kuras no atmiņām izdzēst nav iespējams. Mans asiņainais ķermenis tēva rokās, māte un māsa asarās un ātrās palīdzības mašīna.

Skrienu pa ielu projām no savas mājas. Pa vaigiem tek asaras. Mežonīgais vējš nežēlīgi sit pa seju. Smoku nost, mēģinu noslaucīt savas asaras. Pēkšņi blakus ieraugu to pašu puisīti.
-Kas notiek?
-Vai tad tu nesaproti?-naivi saka puisītis. Pamāju ar galvu, ka nesaprotu, bet varbūt nemaz negribu saprast.
-Tu nomiri..
-KO?!-paliek vēl grūtāk elpot. –Tā nav taisnība! Tu melo! Tas nav iespējams! Dzirdi? Nav iespējams!
-Bet vai tad tu tā negribēji? Vai tad tieši tāpēc tu nestāvēji pie tā loga?
Galvā sajutu sāpes un acu priekšā redzu šo dienu. Skola, kliedzošā klases audzinātāja,smejošie klasesbiedru skatieni, skandāls ar māti, asaras, kaprīzes.
-Kāpēc?
-Kāpēc tu esi šeit? Ko tad tu gaidīji?-zēns sāka smieties.
-Nezinu..-es apsēdos tur pat zālē,-es domāju, ka vairāk nebūs sāpju. Gribēju izbeigt šo murgu.
-Taču tu kļūdījies.
-Bet par ko? Vai tad es maz cietu?
-Par ko?-viņš bija izbrīnīts, -Labi. Es tev parādīšu.
Klusējot devāmies pa kaut kādu ielu. Drīz mums priekšā parādās pelēka ēka. Tā ir slimnīca.
-Kāpēc mēs esam šeit?
-Tā vajag. Ejam.
Ieejam iekšā un dodamies uz otro stāvu. Pie ieejas karājas plāksnīte: „Reanimācija.” Tālāk ļoti apgaismots koridors. Baltas durvis ar palātu numuriem. Pie vienām no tām sēž mans tēvs ar rokām pieturot galvu. Viņš raud. Nekad nebiju redzējusi tēvu raudam. Man bija sāpīgi viņu tādu redzot. Bet tagad? Tagad viņa asaru cēlonis biju es. Nākamajā mirklī no palātas iznāca cilvēks baltā halātā. Tēvs piecēlās un kaut ko klusi viņa pajautāja. Atbildē ārsts papurināja galvu.
-Mēs neesam spējīgi kaut ko iesākt. Viņas smadzenes jau ir atslēgušās. Jums atliek izvēlēties atslēgt sistēmu vai nē.
Tēvs apsēdās uz krēslu. Viņa seja palika vēl bālāka.
-Dievs! Par ko?-koridorā atskanēja kliedziens.
-Ejam,-klusi sacīja ārsts,-jums ir jānomierinās.
Viņš kaut kur to aizveda. Pa maniem vaigiem atkal tecēja asaras. Bija mežonīgi sāpīgi. Kaut kur dziļi manī. Gribēju iet viņiem līdzi, taču mazulis mani apstādināja.
-Mums uz šejieni.
Viņš ieveda mani palātā. Gultā gulēju es. Blakus sēdēja mamma un māsa.
Nosēdēju ar viņām līdz rītam. 10:15 viss bija beidzies. Mana sirds apstājās. Uz viesiem laikiem.

Bēres bija jaunā kapsētā. Manam ķermenim skrēja pāri šermuļi. Paskatījos apkārt-ne viena krūmiņa, koka. Viss apkārt bija miris. Pārlaidu acis pāri pūlim. Tur ieraudzīju Rihardu.
-Ko viņš te dara?-jautāju mazajam.
-Viņš atnāca atvadīties no tevis,-viņš atbildēja.





-Bet kāpēc? Kāpēc viņš ir šeit?
-Tāpēc, ka tu biji viņam dārga.
-Ko? Nē! Tu kļūdies.
-Kāpēc?-mazulis jautāja.
-Tāpēc, ka viņš mani ienīda! Tāpēc, ka es viņam nepatiku.
-Tā nav. Cilvēks ne vienmēr ir spējīgs saprast otru cilvēku. Šoreiz kļūdījies tu. Tu baidījies ar viņu parunāt. Bet kāpēc tu domā, ka viņš nebaidījās? Tu izlikies, ka viņu nepamani. Kā tad viņš varēja zināt, ka tev patīk? Viņam bija bail, ka tu smiesies par viņa jūtām.
-tas nav godīgi! Es nezināju!-es atslīgu pret auksto zemi. Nenovērsu savu skatienu no puiša. Viņš tā pat kā pārējie bija atnācis atvadīties no manīm. Visiem šiem cilvēkiem es kaut ko nozīmēju. Visiem viņiem bija slikti. No puiša sejas nolasīju skumjas, lielās sāpes.
-Rihard,kāpēc tā?-klusi čukstēju. Kaut gan pat ja kliegtu-neviens mani nedzirdētu.
Vienu brīdi puisis pagriezās uz manu pusi. Man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani, man acīs. Viņa smukajās acīs bija redzamas asaras.
Nespēju šeit vairs atrasties. Man sāpēja. Skrēju projām. Koku lapas traucēja. Parasti ap šo laiku tās vēl ir koku zaros, taču šoruden tās jau bija paspējušas nokrist.


Pagājis jau ne viens mēnesis, varbūt pat vairāki gadi.
Bieži esmu mājās. Pie mammas. Sēžu istabas stūrī un skatos kā viņa klusi raud, lai nedzirdētu mana māsa. Viņa ir ļoti novecojusi. Acis kļuvušas ļoti skumjas un nogurušas. No asarām un bēdām.
Bet viņa tomēr turas. Māsas dēļ.
Bet tēta vairāk nav. Viņš netika tam pāri. Viņš sāka daudz dzert. Bieži pārmeta mammai manu nāvi. Abi bieži strīdējās. Pēc tam tēvs piedzērās un brauca, kur acis rāda. Vienreiz viņš neatgriezās. Bija liela migla un viņš netika galā ar mašīnu.
Eju pa pilsētu. Apkārt neviena nav. Dažreiz uzpeld bildītes no manas dzīves. Esmu noilgojusies pēc mātes smaida. Ik pa laikam redzu kā māsa audzina savus bērnus. Es atdotu visu, lai būtu kopā ar viņiem. Domāju kā būtu bijis, ja nepieļautu to kļūdu. Taču neviens nespēj to labot.

Katra dzīve ir saistīta arī ar citām dzīvēm. Ar to cilvēku dzīvēm, kuri jūs mīl...

(autors nezināms)