Īsta maita nekliegs un neplēsīs traukus. Viņa tikai stāvēs, skatīsies acīs un smaidīs.
Viņi stāvēja divatā. Krustcelēs. Viņa sakodusi zobus stāvēja un
skatījās, kā viņam pār vaigiem rit, viena aiz otras, asaras. "Piedod. Tu
esi manas izvēles cena." Viņš ieskatījas viņas stiklainajās acīs un
nokrita ceļos viņas priekšā. Viss ķermenis drebēja un sauca palīgā. Viņs
nolaidās pie viņas kājām kā pazemīgs kalps un tikai spēja izdvest "Paliec...".
"Es nevaru", viņs pastūma ar kaju savu mīlestību un joprojām
sakodstiem zobiem pagriezās un aizgāja prom. Pavisam. Viņa izvēlējās naudu,
nevis viņu. Viņa izvēlējās dzīvi bez mīlestības. Bez sāpēm un asarām. Viņa
izvēlējās bagatību un gribēja būt slavena. Un viņš viņai traucēja šajā ceļā. Es aizveru acis un aizgriežos lai projām ietu, negribu lai tu redzētu asaras manās acīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru