Tur nu viņa sēdēja istabas stūrī, seju paslēpusi aiz garajiem tumšajiem matiem, lai neviens neredzētu viņas asaras. Viņa pēkšņi bija sapratusi, ka ir visu pazaudējusi, visu ko bija sasniegusi, visus, kas viņai bija dārgi un visas savas cerības un sapņus. Vienīgais ko viņa vēlējas bija pazust uz visiem laikiem tā lai neviens viņu neatrastu. Viņa saprata, ka bēg no problēmām tā vienkārši bija vieglāk, nebija vairs spēka kko labot, nebija pat vairs niecīgākās cerības un pats galvenais nebija neviens, kas viņu saprastu, pieturētu un pateiktu, ka viss būs labi. Ar katru sekundi palika arvien siktāk, ar katru sekundi viņas roka sniedzās arvien tuvāk zālēm kuras ļautu aizmigt un aizmirst visu kas žņaudza viņas sirdi. Pagāja vairākas stundas līdz viņa aizmiga, dziļā miegā, miegā no kura nekad vairs neuzmodīsies. Vairs nebija nekā tikai tukšums. Tukšums istabā, uz ielas un viņas sirdī....
в одну секунду уже не та милая, не хорошая, не любимая, не дорогая. ничья
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru