u

Es satiku Tevi, mana dzīve mainījās un viss ap mani skaistā sapnī pārvērtās.
Vai tas tāpēc, ka Tava sirds aizrāva, vai tas tāpēc, ka Tavi skūpsti apklusināja.
Kad sapnis beidzās, mana dzīve sagriezās. Es paliku gaidot, gaidot sapni atpakaļ,
Gaidot Tevi atpakaļ. Aizgāju Tu nepasakot ne vārda.
Kad aizveru acis, redzu tikai Tevi, manos sapņos vienmēr esi Tu, nekad neizdziest, nekad neaizies.
Kad atveru acis neredzu Tevi blakus sev. Šeit Tu neeksistē, šeit Tu neesi.
Kas tā par dzīvi bez Tevis. Kas tie par sapņiem bez Taviem sapņiem.
Es vairs neticu, jo tik viegli mīlēt ir, jo tik viegli aizmirst jā, kā ziedam uzziedot
Sirds nepārstāj pukstēt, zieds nepārstāj ziedēt.




Ļauj man skriet ar solījumu, ka nesekosi, ļauj man dzīvot ar solījumu KO, ka nemācīji.

vaentīndiena un citas dienas.

Šodien atkal nesanāks aizbraukt uz skolu, jo laukā ir tāds aukstums un Jusis arī pierunaja mani nekur neiet. Vienīgā problēma, ka šodien ir sēde un man ir 58 neattaisnotas stundas un kadas 6 nesekmīgās.:(  Kā es gribētu atgriezt atpakaļ to gribasspēku, kāds man bija kādreiz. Tiko vel dzirdēju pa televīzoru, ka šī ziema būs visaukstākā Dohhh un man tā riebjas ziema. Kas nekaiš pa vasaru, visu dienu gulšņāt pludmalē, ēst augļus, sēdēt vasarā sētā un iedzert aliņu (smirk).

Nu labi tgd jāatgriežas pie valentīndienas, kura bija vakar. Īstenībā vakar pavadiju ļoti labi laiku. Man uzdāvināja visādas dāvaniņas, biju uz Kino pabraukājos ar mašīnu, pabiju kapsēdē.  Filma uz kuru bijām, bija wnk ideāla, tik smieklīga un tai pat laikā romantiska. Un vel man ir liels prieks, ka ar Namedu esam atkal tikpat labas draudzenes kā agrāk. Tagad pat ir vel labāk. Labi šodien vel jāpaspēj aizbraukt uz video filmēšanu žetonniekam.

Ja tu gribi nokļūt tur, kur vel nēesi bijis, tev jāiet pa ceļu pa kuru vel nēesi gājis.

Ballītēēēēēēēēē

Akkungs šīs dienas ir bijušas tik trakas viss sākās ar 3dienu Bijām domājušas ar namedu mierīgi iedzert un tad aiziet uz kādu klubiņu, bet nu tad mums pievienojās vel pārs cilvēki un nekas mierīgs tur nesanāca. Bufete, Big7, viesnīca, pazaudēta mēnešbiļete sasista roka. Protams, ka uz skolu neaizgāju. Mamma jau saka, ka es tur ieskrienu tikai tad, kad nau ko darīt. 5dien arī domājām ar Namedu pa mierīgo un aiziet līdz bufetei. Nopirkām šampi un 2 vīnus un bijām tādāā opā, ka nekur netikām. Atbrauca vel cilvēki un ballīte sākās, nu labi man Beidzāās. Un vakar atkal bija ballīte ar to ar bija trakums. Tā nāk miegs būs jāiet pagulētt.

Dear Tequila, we had a deal last night. You were supposed to make me funnier, smarter and a better dancer. I saw the video, we need to talk

Tur nu viņa sēdēja istabas stūrī, seju paslēpusi aiz garajiem tumšajiem matiem, lai neviens neredzētu viņas asaras. Viņa pēkšņi bija sapratusi, ka ir visu pazaudējusi, visu ko bija sasniegusi, visus, kas viņai bija dārgi un visas savas cerības un sapņus. Vienīgais ko viņa vēlējas bija pazust uz visiem laikiem tā lai neviens viņu neatrastu. Viņa saprata, ka bēg no problēmām tā vienkārši bija vieglāk, nebija vairs spēka kko labot, nebija pat vairs niecīgākās cerības un pats galvenais nebija neviens, kas viņu saprastu, pieturētu un pateiktu, ka viss būs labi. Ar katru sekundi palika arvien siktāk, ar katru sekundi viņas roka sniedzās arvien tuvāk zālēm kuras ļautu aizmigt un aizmirst visu kas žņaudza viņas sirdi. Pagāja vairākas stundas līdz viņa aizmiga, dziļā miegā, miegā no kura nekad vairs neuzmodīsies. Vairs nebija nekā tikai tukšums. Tukšums istabā, uz ielas un viņas sirdī....

Только попробуй разбить мне еще одну мечту,я обещаю если ты не дай бог сделаешь это,я буду танцевать на твоей могилке,курить честер

Cik pagājušas dienas no tās liktenīgās dienas, es vairs neatceros. Laiks priekš manis vairs neeksistē. Tā te nav.
Es skaitīju iemeslus kāpēc to izdarīju. Toreiz man likās, ka tā ir vienīgā iespēja. Bet tagad es saprotu, ka es nemaz nevēlējos atrast citu ceļu. Es negribēju un izdarīju tā kā man bija vieglāk. Tagad kaut ko mainīt vairs nav iespējams. Ar vienu vieglu kustību es zaudēju ne tikai savu laimi, bet arī atņēmu to tiem, kuru mīlestību nespēju novērtēt laikus. Un tagad man nav attaisnojuma...

Pēdējais, ko es dzirdēju tas bija kliedziens. Kā? To nu es nezinu. Vēl bija lidojuma sajūta. Tāda viegla, viegla. Bet tomēr tik īsa, ko to praktiski nav iespējams izjust. Vairāk arī nekā.
Attopos. Mēģināju piecelties. Mežonīgas sāpes visā ķermenī. Paskatījos apkārt. Nespēju saprast, kur īsti atrodos. Pagāju dažus soļus uz priekšu. Tas ir parks, bet kā es te nokļuvu?
Nespēju neko saprast. It kā visa diena būtu izkritusi no atmiņas. Nesaprotu pilnīgi neko. Ejot pa aleju saprotu, ka apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Pēkšņi aiz muguras dzirdēju troksni. Pagriezusies, ieraudzīju uz soliņa mazu puisīti. Dīvaini. Varu saderēt, ka pirms tam tur nebija neviena. Vairākas minūtes nostāvēju, lai paskatītos, kur tad ir bērna vecāki. Nevar taču mazs bērns būt parkā viens pats tik vēlā laikā. Taču neviens nenāca.
Tad es uzmanīgi piegāju pie viņa un apsēdos blakus.
-Sveiks, mazais. Tu esi pazaudējis vecākus?-klusi jautāju.
-Nē..-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz mani.
-Kur tad ir tavi vecāki? Kāpēc tu te esi viens?
-Es gaidīju tevi..-viņš sacīja un paskatījās uz mani ar savām brūnajām ačelēm.
Atbilde mani nedaudz pārsteidza, taču nepievērsu tam tik lielu uzmanību. Bērni daudz ko var pateikt.
-Bet kā tevi sauc?
-Nezinu.
-Bet mamma taču tevi kaut kā sauc?-nedaudz apmulsusi jautāju.
-Nekā nesauc. Man nav mammas.
Iestājās pauze. Es nezināju ko man darīt tālāk. Atstāt bērnu tik vēlā naktī parkā es nevarēju.
-Es tev gribu kaut ko parādīt!-Puisītis pēkšņi sacīja un piecēlās no soliņa.
Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs gājām pa parku. Pēc neilga laika mēs atradāmies pie manas mājas.
-Tu šeit dzīvo?-jautāju puisītim.
-Bet kur?-galvā nāca visādas domas,-kur man tevi aizvest?
-Vairs nekur,-viņš vēsi atbildēja.
Gribēju jautāt vēl kaut ko, taču tajā brīdī atskanēja kliedziens. Pastījos uz to pusi, no kurienes tas nāca. Kliedza meitene. Viņa stāvēja jauniešu bariņā. Viņas sejā bija redzamas šausmas. Viņa parādīja ar pirkstu uz augšu, mēģināja kaut ko pateikt. Sekojot viņas žestam es sastingu. Astotā stāva logā stāvēja meitene. Pēc neilga brīža viņa paspēra soli uz priekšu. Mana sirds pārakmeņojās. Tajā pašā brīdī sāka valdīt haoss: daži kliedza, lai izsaucot ātro palīdzību, citi metās sniegt pirmo palīdzību. Taču es nespēju atraut skatienu no loga.
Tajā mirklī man škita, ka es nedzirdu neko, izņemot savas sirds mežonīgos sitienus. Un arī neredzēju neko citu kā gaismu no tā paša 8 stāva. Mana dzīvokļa, manas istabas.
Katra minūte, katra sekunde bija neizsakām murgs, kuras no atmiņām izdzēst nav iespējams. Mans asiņainais ķermenis tēva rokās, māte un māsa asarās un ātrās palīdzības mašīna.

Skrienu pa ielu projām no savas mājas. Pa vaigiem tek asaras. Mežonīgais vējš nežēlīgi sit pa seju. Smoku nost, mēģinu noslaucīt savas asaras. Pēkšņi blakus ieraugu to pašu puisīti.
-Kas notiek?
-Vai tad tu nesaproti?-naivi saka puisītis. Pamāju ar galvu, ka nesaprotu, bet varbūt nemaz negribu saprast.
-Tu nomiri..
-KO?!-paliek vēl grūtāk elpot. –Tā nav taisnība! Tu melo! Tas nav iespējams! Dzirdi? Nav iespējams!
-Bet vai tad tu tā negribēji? Vai tad tieši tāpēc tu nestāvēji pie tā loga?
Galvā sajutu sāpes un acu priekšā redzu šo dienu. Skola, kliedzošā klases audzinātāja,smejošie klasesbiedru skatieni, skandāls ar māti, asaras, kaprīzes.
-Kāpēc?
-Kāpēc tu esi šeit? Ko tad tu gaidīji?-zēns sāka smieties.
-Nezinu..-es apsēdos tur pat zālē,-es domāju, ka vairāk nebūs sāpju. Gribēju izbeigt šo murgu.
-Taču tu kļūdījies.
-Bet par ko? Vai tad es maz cietu?
-Par ko?-viņš bija izbrīnīts, -Labi. Es tev parādīšu.
Klusējot devāmies pa kaut kādu ielu. Drīz mums priekšā parādās pelēka ēka. Tā ir slimnīca.
-Kāpēc mēs esam šeit?
-Tā vajag. Ejam.
Ieejam iekšā un dodamies uz otro stāvu. Pie ieejas karājas plāksnīte: „Reanimācija.” Tālāk ļoti apgaismots koridors. Baltas durvis ar palātu numuriem. Pie vienām no tām sēž mans tēvs ar rokām pieturot galvu. Viņš raud. Nekad nebiju redzējusi tēvu raudam. Man bija sāpīgi viņu tādu redzot. Bet tagad? Tagad viņa asaru cēlonis biju es. Nākamajā mirklī no palātas iznāca cilvēks baltā halātā. Tēvs piecēlās un kaut ko klusi viņa pajautāja. Atbildē ārsts papurināja galvu.
-Mēs neesam spējīgi kaut ko iesākt. Viņas smadzenes jau ir atslēgušās. Jums atliek izvēlēties atslēgt sistēmu vai nē.
Tēvs apsēdās uz krēslu. Viņa seja palika vēl bālāka.
-Dievs! Par ko?-koridorā atskanēja kliedziens.
-Ejam,-klusi sacīja ārsts,-jums ir jānomierinās.
Viņš kaut kur to aizveda. Pa maniem vaigiem atkal tecēja asaras. Bija mežonīgi sāpīgi. Kaut kur dziļi manī. Gribēju iet viņiem līdzi, taču mazulis mani apstādināja.
-Mums uz šejieni.
Viņš ieveda mani palātā. Gultā gulēju es. Blakus sēdēja mamma un māsa.
Nosēdēju ar viņām līdz rītam. 10:15 viss bija beidzies. Mana sirds apstājās. Uz viesiem laikiem.

Bēres bija jaunā kapsētā. Manam ķermenim skrēja pāri šermuļi. Paskatījos apkārt-ne viena krūmiņa, koka. Viss apkārt bija miris. Pārlaidu acis pāri pūlim. Tur ieraudzīju Rihardu.
-Ko viņš te dara?-jautāju mazajam.
-Viņš atnāca atvadīties no tevis,-viņš atbildēja.





-Bet kāpēc? Kāpēc viņš ir šeit?
-Tāpēc, ka tu biji viņam dārga.
-Ko? Nē! Tu kļūdies.
-Kāpēc?-mazulis jautāja.
-Tāpēc, ka viņš mani ienīda! Tāpēc, ka es viņam nepatiku.
-Tā nav. Cilvēks ne vienmēr ir spējīgs saprast otru cilvēku. Šoreiz kļūdījies tu. Tu baidījies ar viņu parunāt. Bet kāpēc tu domā, ka viņš nebaidījās? Tu izlikies, ka viņu nepamani. Kā tad viņš varēja zināt, ka tev patīk? Viņam bija bail, ka tu smiesies par viņa jūtām.
-tas nav godīgi! Es nezināju!-es atslīgu pret auksto zemi. Nenovērsu savu skatienu no puiša. Viņš tā pat kā pārējie bija atnācis atvadīties no manīm. Visiem šiem cilvēkiem es kaut ko nozīmēju. Visiem viņiem bija slikti. No puiša sejas nolasīju skumjas, lielās sāpes.
-Rihard,kāpēc tā?-klusi čukstēju. Kaut gan pat ja kliegtu-neviens mani nedzirdētu.
Vienu brīdi puisis pagriezās uz manu pusi. Man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani, man acīs. Viņa smukajās acīs bija redzamas asaras.
Nespēju šeit vairs atrasties. Man sāpēja. Skrēju projām. Koku lapas traucēja. Parasti ap šo laiku tās vēl ir koku zaros, taču šoruden tās jau bija paspējušas nokrist.


Pagājis jau ne viens mēnesis, varbūt pat vairāki gadi.
Bieži esmu mājās. Pie mammas. Sēžu istabas stūrī un skatos kā viņa klusi raud, lai nedzirdētu mana māsa. Viņa ir ļoti novecojusi. Acis kļuvušas ļoti skumjas un nogurušas. No asarām un bēdām.
Bet viņa tomēr turas. Māsas dēļ.
Bet tēta vairāk nav. Viņš netika tam pāri. Viņš sāka daudz dzert. Bieži pārmeta mammai manu nāvi. Abi bieži strīdējās. Pēc tam tēvs piedzērās un brauca, kur acis rāda. Vienreiz viņš neatgriezās. Bija liela migla un viņš netika galā ar mašīnu.
Eju pa pilsētu. Apkārt neviena nav. Dažreiz uzpeld bildītes no manas dzīves. Esmu noilgojusies pēc mātes smaida. Ik pa laikam redzu kā māsa audzina savus bērnus. Es atdotu visu, lai būtu kopā ar viņiem. Domāju kā būtu bijis, ja nepieļautu to kļūdu. Taču neviens nespēj to labot.

Katra dzīve ir saistīta arī ar citām dzīvēm. Ar to cilvēku dzīvēm, kuri jūs mīl...

(autors nezināms) 

....

Draugi , vienkāršs vārds, vai ne? tas izskan katru dienu, kas ir mani draugi? es kādreiz domāju, ka draugi ir tie cilvēki ar kuriem kopā es varēju smieties un runāties, tagad es zinu, ka draugi nav tie cilvēki, tie ir cilvēki, kas aizskar manu sirdi, es varētu pavadīt stundas ar viņiem kopā vienkārši nedarot neko, un tas mani padarītu laimīgu , tie ir cilvēki ar kuriem es varu dalīties savos noslēpumos, viņi man neliek mainīties, viņi mani pieņem tieši tādu kāda es esmu, mums ir daudz kas kopīgs, atmiņas, asaras, smiekli, smaidi, mes turamies kopā, jo mīlam viena otru, draudzība ir dīvainākā un labākā lieta pasaulē, un tu manu draudzenīt, esi mana sirds, dvēsele, prieki, smiekli, asaras un daļa manas dzīves
.........................................................................................................................................................................................................................

Par tevi nešaubos jau kopš pirmās dienas, bet labi tas tā ko es vecas tēmas cilāju. Ar vienu kāju itkā pagātnē dzīvoju, kopš tu aizgāji tāds vārds kā labākie draugi nepastāv. Tādu nav, bija viens, bet nu cav. Nemaz nevajag, šaubos vai kāds spēs tevi aizvietot

Vērtības, kas tev piemīt cits tās aizskalo. Manas mājas durvis tev mūžīgi būs vaļā un manā sirdī tev atradīsies daļa vietas, kur glabāt atmiņās par tevi, jo mēs esam kā brāļi. To es turu pie sevis, lau kur tu atrastos Ķīnā vai Štatos. Ko es peros nau nozīme kilometros .

Lai kurp dotos, Es vienmēr būšu ar tevi kopā, jāāa..Lai mans ceļš un tavs ceļš ir tas, Kuri radīti viens otram Atbildes tam nav, Bet, lai kurp tu arī dotos, Manas domas un sirds  Vienmēr būs tev līdzās kā dvēsele, Jo tā ir daļa no tevis Un tici man, attālums nebūs šķērslis Mūsu draudzība nebūs mērāma kilometros Tevī ir kkas tāds, kas ļauj redzēt pāri visam Draudzība ir spēcīga lieta, Ja dosies ugunī, došos tev līdz Ja dosies uz debesīm, arī tad došos tev līdz jo tad jau tas būs kā mīts Pēc kura kāds vadīsies un radīsies jaunas pārdomas Kuras kārtojas jaunā līmenī Un lai kas ar tevi būtu Lai kur arī tu būtu Es vienmēr būšu ar tevi kopā Un vēlos redzēt vienotību mūsu rokās, rokās..

Nekad neapturēs, nekad nepārspīlēs,nekad nepiedraudēs vai vēl ļaunāk.Nekad neaprunās, nekad nepārdomās, nekad nebeigs teikt:“Dzīve ir skaista dažreiz…”Mans draugs,mans prieks un acuraugs,manas nedienas un raizes, garozas no rudzu maizes. Mans izvēlētais ceļš, mana nodziedātā dziesma, un ugunskurs tāls un liesma, kas nekad neapdzisīs, nekad nepiekusīs,nekad nepiemānīs, kad būs auksti. Nekad neatgrūdīs, vienmēr atbalstīs,lūk tāds, vēl sirsnīgāks, ir mans draugs.

Var aizmirst savus skolotājus, var aizmirst, ko Tev mācīja, bet nekad nevar aizmirst tos, ar kuriem kopā esi mācījies, kuriem esi stāstījis par savu pirmo mīlu, ar kuriem dalījies pēdējā rublī, pēdējā maizes kumosā un nākotnes sapņos.

Пусть у меня теперь появились другие люди,с которыми разговариваю по телефону сутками и смеюсь до икоты.Но я скучаю по тебе.даже очень

Katram cilvēkam ir sava izpratne par vārdu "draugs". Man draugs ir nevis tas cilvēks, kuru es uzskatu par savu draugu, bet gan tas, kurš sevi uzskata par manu draugu. Man ir ļoti paveicies, jo tādi cilvēki man ir.

Īsts draugs dzird un saprot Tevi, kad Tu tam atklāj savas slēptākās jūtas.
Viņš Tevi atbalsta, kad Tu cīnies, viņš maigi un ar mīlestību norāda uz Tavām kļūdām, viņš piedod Tavas neveiksmes.
Īsts draugs mudina Tevi atīstīties un likt lietā visas savas spējas.
Un visbrīnišķīgākais ir tas, ka viņš priecājas par Taviem panākumiem tā, it kā tie būtu viņa paša.

When you are sad... I will get you drunk and help you plot revenge against the bastard who made you sad. When you are blue... I'll try to dislodge whatever is choking you. When you smile... I'll know you finally got some. When you are scared... I will tease you about it every chance I get. When you are worried... I will tell you horrible stories about how much worse it could be and anything else that comes to mind for you to quit whining. When you are confused... I will use little words to explain it to you - dumb ass. When you are sick... stay away from me until you're well again. I don't want what you've got. When you fall... I will try to keep from laughing. This is my oath I pledge till the end. Why you ask? Because you are me  friend.

Shes a star in my sky, shes my Marilyn Monroe

Shes the song in my head everywhere I go,

Shes all that I need, shes my Norma Jeane

Shes my Marilyn Monroe.

Its hard at times to be in touch,with those who really mean so much,but time by time or far apart ,You always be inside my heart!

Draugs paies skolas gadi,un tālēs aizsauks mūs.Bet 
gaišo dienu zvani vēl atmiņa mums būs.

Каменная леди, ледяная сказка

Dažreiz es apskaužu tos cilvēkus, kuriem ir tādi draugi, kuriem varētu pazvanīt 2os pa nakti izstāstīt visu, kas uz sirds, iziet laukā stundu paklusēt, bet vienalga justies tā taka būtu izrunājies. Es apskaužu tos cilvēkus, kuri var pasmaidīt un pozitīvi

paskatīties uz visiem mīnusiem, kuriem ir kads kas viņu patiesi mīl. Arī tos kuriem ir lieliska ģimene, kura būs līdzās un atbalstīs tevi, lai kas arī notiktu. Un arī apskaužu tos kuri neko nejēdz no dzīves. Istenībā es pat gribētu, lai mana dzīve būtu tik parasta kā 85 % ko es pazīstu. Kuri uztraucas par vienu nesekmīgu atzīmi, par to ka ir izšķīrušies ar draugu, vai par to, ka viņus neuzaicināja uz kādu ballīti. Man riebjas, ka man māca dzīvot cilvēki, kuri paši nejēdz neko no dzīves. Varbūt daudzi mani sauc par maitu, pārmet manu attieksmi un uzskata, ka man vispār nau sirds. Bet nu es jau esmu pie ta pieradusi un man patīk mans raksturs, jo es nekad nevienam nepielienu un neesu tāda divkose. Es sevi nenoniecinu un arī necenšos būt labākā, lai kādam kko pierādītu. Ja tu gribēsi dzirdēt manas domas, tad tu dzirdēsi tikai taisnību, lai cik ļoti tev tā nepatiktu.

 Tu sauc sevi par draugu? Es draudzībai neticu.

Вместо сердца - камень, вместо чувства маска И что, больно всё-равно.

Tāda sajūta, ka šī dziesma ir sarakstīta tieši par mani.

Es esmu, Es būšu, Es jūtu, ka es kļūšu,

Kkā dīvaini, ka pēdējā laikā nau noticis nekas slikts, es jau pat biju pieradusi, ka katru dienu tik jaunas problēmas. Pilnīgi bija tāda sajūta, ka mans sargenģelis bija paņēmis atvaļinājumu. Tagad visu laiku pārņem tāda sajūta, ka viss ies tikai uz labo pusi un, ka notiks patiešām labs. Dīvaini, bet jācer, ka tā būs.

Es tā gribu kārtīgi izballēties un nodot uguņus, vienkārši kādā baļļukā kopā ar tadiem īstiem ballīšu cilvēkiem. Nevaru sagaidīt 12. datumu, jo tad ir balle. Tik forši būs saģērbties kleitās, sapucēties un pavadīt labi laiku. Kautgan tur būs daži cilvēki, ko es patiešām negribu redzēt un kuri negrib redzēt mani.

Šodien atcerējos kāda cilvēka teikto par to, ja kāds tev ir kko uzticējis, tad nedrīkst to stastīt neviem, jo viņš ir vēlējies, lai to zini tikai Tu.

Šodien vel Grobiņā forši nožāvos.°

Es esmu, Es būšu, Es jūtu, ka es kļūšu, par to par ko vēlos, nemiesojos citos tēlos

Laiks nelīdzēs, tas neko nedziedēs, esmu slims, un mana slimība esi Tu!

And you are nothing, Just Liar

Да, я и дальше буду выбирать своё чудо!

Nu tā sen nēesmu šeit sen rakstijusi, jo atka biju pārlādējusi internetu un netiku nekur izņemot draugos, bet  varbūt arī ta ir labāk, jo tad nebūtu jāredz, tas ko jau redzēju. Tātad pastāstīšu, kas pēdēja laikā noticis. 5dien ar montu, Endiju un Kristu bijam ballītē pie Dāvja, kur iepazināmies ar daudziem foršiem cilvēkiem. Gāja jau jautri tikai žēl, ka pazaudēju skropstu tušu un mana pase nau tajā labākajā stāvoklī. Tā vakara saruna ar Ievu arī liek apdomāt dažas lietas :( man liekas, ka viņa ir viens no patiešām retajiem cilvēkiem, kurā es iekausos un saprotu ko daru nepareizi. Sestdien vispār nevarēju nekur aiziet, jo biju pārgurusi, bet piedāvājumu bija TIK daudz. Īstenībā šijās dienās man ir bijis tik labs garastāvoklis.Uzzināju arī par Angliju visu un tgd nevaru sagaidīt vasaru, kkgan zinu, ka īstenībā man tik daudzkā pietrūks.....  

Unununununu Es gribu ballīti Можно терпеть силу Можно пить текилу

Un lūdzu atceries ------> Я обратно не вернусь!

Ты же знаешь, не даёт мне гордость!

Будет так, как я хочу, может это для тебя и новость!