..

Время улетает,пытаясь меня изменить,
Но виноват ли я,что не могу иначе жить?
Что не могу терпеть,когда мне кто то дышит в спину,
Когда в неё стреляют,а в глаза зовут любимым.
Неужели мы настолько слепы,что
Не можем отличить мразь от друга,они же не похожи.
Это не лезет в голову и не примет сердце,
Я же не ангел,я человек,куда мне деться?
Когда мне больно,когда не знаю где покой,
Как это жутко-разговаривать с самим собой,
Каждую ночь,ища ответы в тишине
На вопросы,что я сам задаю себе.
Всё часто представляю,как закрываю глаза
Навеки,будто во сне меня уносит ветер,
Я исчезаю и вижу яркий свет
С чётным числом гвоздик,брошенных в белый снег.

орой мне кажется,что я ничего не значу,
Напрасно тратил время,
Не строил дом,не родил сына,не сажал деревья,
Считал,что лучшие друзья все подлежат обмену,
Я верил,что не перед кем не встану на колени.
Думал,что верю в Бога,не зная Библии,
Я выдумал себе любовь,не зная её имени,
Считал себя хорошим сыном,не считаясь с матерью,
И не заметил как родные обо мне заплакали.
А если дождь пошёл в моих закрытых окнах,
Прошу прощения за всё,что причиняло боль вам,
Всю жизнь я был плохим поэтом,но душою сильным,
Я не жалею и теперь всё сделаю красиво.
Так распорядились свыше:всё вижу и всё слышу,
Всё чувствую,но боли больше нет и это выход,
И тут уже не важно сколько лет и сколько чисел
За жизнь я видел и сумел понять весь её смысл.
Я стараюсь забыть то,что было ранее,
Но годы отпечатком оставляют душу израненной,
Эта боль останется во мне навека,
Лишь когда я уйду,со мною уйдёт она.
Я научился отличать друзей от тех людей,
Что со мной из за моих идей,
Вы хотите мне помочь?Да.
Я не прошу помощи ни у кого и никогда.
Да и сам редко помогаю,знаю,
Не делай людям добра-не увидишь зла.
Так и есть,я не раз обжигался
И слушал лесть от людей,в которых кипела зависть,
Они тупо улыбаются мне в лицо,
А сами ждут,когда оставят силы,
Многие хотят поставить меня на колени,
Нет,жизненный уклад не позволит.
Я не прогибался и не прогнусь,
Не унижался и если я ушёл,то не вернусь,
Я никогда не просил и я не буду просить,
Я так жил,живу и буду жить.

Отпусти... меня

Nekad nebiju domājusi, ka viss tas, kas reiz saistīja mūs kādreiz atgriezīsies, bet šoreiz vēl spēcīgāk, kā toreiz. Bet tāpat katru reizi tas viss atnāk atpakaļ nu jau 3 ar pus gadus. Un tas ir tik savādi katru reizi to visu mēģināt aizmirst un kad tas ir izdevies tu vienmēr atgriezies un dod jaunu sapni un cerību, bt tad atkal tās sagrauj. Lai kā es gribētu un cerētu, ka šoreiz viss būs savādāk - labāk un ka tu esi mainijies, dziļi sirdī es tomēr zinu, ka tas tā nau, bet tāpat ceru uz mūsu skaisto nākotni.  Neskatoties uz to visu tikai  tu man vienmēr parādi dēļ kā ir vērts dzīvot. 
Я думала, что будет проще
Стереть все дни, стереть все ночи.
Но без тебя вообще не очень,
Ты как воздух - мне нужен срочно.

Īsta sieviete nemīl skaistāko puisi pasaulē.Viņa mīl to,kurš viņas pasauli rada visskaistāko

Es zinu.

Es zinu-mēs kādu dienu satiksimies.
Iespējams tas nebūs rīt-tas varbūt pat nebūs pēc gada-taču tas notiks.
Nejau tāpēc ka mēs ļoti vēlētos nonākt viens otra apskāvienos-nē, tāpēc noteikti nē. Mēs satiksimies tāpēc ka Liktenim patīk spēlēties ar dzīvu cilvēku dvēselītēm. Viņš mūs kādu dienu savedīs kopā- lai vēlāk izšķirtu.
iespējams šī diena nebūs īpasi skaista.
Var pat gadīties ka tieši šajā dienā es būšu atradusi kādu kuram gatavošos teikt jā vārdu. iespējams tieši šajā dienā tu būsi noguris, bēdīgs, nevēlēsies nevienu redzēt.
Taču es zinu-mēs tikuntā satiksimies.
Un viss kas mūsu dzīvē bija noticis pirms mums-tas paliks mazsvarīgs, ,aizmirsīsies.
mēs ilgi lūkosimies viens otrā, un cerēsim ka tā varēsim lūkoties mūžīgi, taču-nē, nevarēsim.
paies laiks, iestāsies tumsa-un mūs katru gaidīs savās mājās-mūsu dzīves būs tik tiko šākušās vīties kopā-kad tās jau tiks izšķirtas, tā būs pēdējā reize kad tevi redzēšu, jā arī pirmā-taču man liksies ka esmu tevi pazinusi visu mūžu-un zini, man pietiks ar šo vienu dienu- jo tikai tas kas mums nav sasniedzams, mums šķiet pats skaistākais. 

man ir vēlmes un man ir sapņi.

Pēdējā laikā tik bieži vairs šeit tik bieži nerakstu, jo nav jau arī diži, ko raksīt. Bet īstenībā ir notikušas dažadas pārsteidzošas lietas. Dažas labas citas ne tik labas. Sliktā šķiet ir tā ziņa, ka visi mūsu skaistie izlaiduma plāni sāk pajukt, tikai dēļ skolotājas, jo viņa grib, lai mēs to svinam ar viņu. Es jau uzskatu, ka tas tomēr ir mans  izlaidums un es to vēlos svinēt tā, kā es to gribu – ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Un es nezinu vai esmu gatava upurēt šos plānus, tikai tādēļ, ka kādam tie var nepatikt. Tad vel arī māte, uzzināja par teleonu, bet es biju šokā par to, ka viņa nekliedza. Šodien visu laiku domāju par to, ka pa vasaru man visa dzīve sagriezīsies otrādi. Tas šķiet tik dīvaini, ka man būs pilnīgi viss, ko es kāreiz vēlējos un, ka es būšu laimīga. Es pat nezinu kā tas ir būt laimīgai, jo līdz laimei vienmēr kkas ir pietrūcis. 

Kādam gudrajam vaicāja, - kad ir laime? Gudrais atbildēja - laime ir tad, kad par to nav jādomā.

Testu rezultāti.

Tev ir ļoti sabalansēts raksturs. Tu nemēdz apspiest savas izjūtas, kad tiek aizskartas svarīgas tavas intereses. Tu esi gatavs doties cīņā par savām vērtībām, taču lieliski arī apzinies kur ir robeža emociju izpausmēm, un tās labāk būtu piebremzēt, tādēļ tu spēj saglabāt labas attiecības ar līdzcilvēkiem, respektēt citu cilvēku intereses un būt iecietīgs pret muļķiem. Par to tevi ciena.




Tu bez problēmām spēj ievērot sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas. Tev ir veselīgs pašvērtējums – tas ir objektīvs un ļauj tev cienīt sevi un citus cilvēkus. Tu nekaunies par saviem trūkumiem un labi spēj demonstrēt arī savas stiprās puses. Tā tik turpināt!

tev piemīt vidēji mērena tendence uz eiforiska stāvokļa baudīšanu. Kompānijās tu esi savējais un arī nereti uzņemies līdera lomu, bet tikai tad, ja tiešām to pats vēlies. Tev ir dabas dotas spējas ātri un viegli nodibināt draudzīgas attiecības ar pretējo dzimumu, un tu parasti esi tas, kas nosaka šo attiecību attīstības tempu, veidu un ilgumu.

Tu ej zelta vidusceļu – lieliski apzinies, kad ir vērts riskēt un kad labāk izvēlēties piezemētākus problēmu 

risinājumus. Tā tik turpināt!

Tavas atbildes norāda, ka tu ne tikai dzīvo saskaņā ar sevi, bet arī ļoti labi pazīsti sevi un tādēļ vari atļauties būt pašpaļāvīgs. Šķiet, ka tev piemīt nenovērtējama spēja atrast izeju no vissarežģītākajām situācijām, gan personiskajās problēmās, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tu proti pareizi tulkot savas izjūtas un tādēļ nekautrējies no tām – daudzi to sauktu par vājumu, bet tu zini, ka tā nav. Svarīgi, ka tu proti izkulties no grūtībām uz sava rēķina! Tevi varētu raksturot: "apmierināts ar sevi, apmierināts ar citiem". Tev ir normāls, veselīgs un adekvāts pašvērtējums.

Tas ir viegli

Tas ir viegli – būt nepieejamam. Atliek vien novērsties no citiem – un vairs nebūs jācieš. Mēs vairs nepakļausim sevi mīlestības, vilšanās un sabrukušu sapņu riskam. Tas ir viegli – būt nepieejamam. Mums vairs nebūs jāuztraucas, ka esam aizmirsuši kādam piezvanīt, mums vairs nebūs jādomā par cilvēkiem, kas mums lūdz palīdzību un mierinājumu. Tas ir viegli – būt nepieejamam. Atliek vien izlikties, ka dzīvojam ziloņkaula tornī, un mēs vairs nekad nenobirdināsim ne asaru. Atliek vien nodzīvot dzīvi, droši spēlējot savu lomu. Tas ir viegli – būt nepieejamam. Atliek vien palaist vējā visu, kas dzīvē ir labs.

Я готов меняться, только дай время

Cilvēks, kurš atradis savu ceļu, nedrīkst baidīties. Viņam jābūt gana drosmīgam, lai spertu arī kļūmīgus soļus. Vilšanās, sakāve, izmisums – tie ir tikai daži līdzekļi, ko Dievs izmanto, lai parādītu mums īsto ceļu.Jo katra diena cilvēkiem ir Tumša nakts. neviens nezina, kas viņus sagaida nākamajā mirklī, tomēr visi dodas uz priekšu. Jo viņi paļaujas. Jo viņiem ir Ticība.
Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts – universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem.


Un kādēļ tu taisies iet augstskolā?

Es iešu uz priekšu.

Dzirdot ausīs tikai savu mīļāko dziesmu viņa skreja un nevēlējās apstāties. Apkārt bija tikai tumšs parks un ezers. Šī bija vieta, kur viņa varēja būt viņa pati. Viņai nebija jauztraucas kā izskatīties, ko teikt un ko domāt.  Nevēlamas ainas atsaucās atmiņā. Viņa atcerējās brīžus, kad pārdzīvoja, brīžus kad sāpēja un brīžus, kad viņa jutās pazemota, sagrauta un pilnīgi nevajadzīga. Atcerējās cilvēkus, kurus kādreiz mīlēja un tos pret kuriem šobrīd izjūt tikai naidu. Viņa sāka skriet ātrāk, Itkā bēgot no vecā ceļa

 asaras sāka ritēt pa vaigiem. Un tad viņa sev apsolīja, ka NEKAD vairs nebūs kā agrāk. Viņa vairs neraudās par dzīvi, viņa dzīvos un cīnīsies. Viņa sasniegs visu, ko vēlas. Liks samaksāt visiem, kuri ir to pelnījuši. Domājot šīs domas viņa pat nepamanija, ka ir sācies pavisam jauns asfatēts ceļš. Pār vaigu atkal notecēja asara, bet soreiz pēdējā....

Так бывает, у нее на сердце лед.

New beginning

man jātur prātā vienmēr, pat tad ja citam pieder. Es nesu savu krustu sirds auksta, pat tad ja justu. Kapēc tikai itkā, kapēc esmu sliktāks, atļaujiet man ieelpot es būšu brīvāks. Es nezinu ko darīt, acīs man grauž, prātā bezizeja domas kritiski grauj. Es nezinu kur iet, es nezinu kur palikt, es nezinu kā būs, es nezinu kā salikt. Saliec durvis kopā, noliec pie sirds, tā sajūti siltumu sevī un būs labi brāl! Es nejūtu kājas un rokas tik brīvas, man sūdīgi, bet cīnos un zīmēju svītras. Es gribu braukt tālu un dzīvot skaisti, es gribu iet pa tuneli, kurā redzu es gaismu, gribu pamosties un pateikt mātei - Labrīt, iziet naktī ārā un vērot kā zvaigznes krīt, ievilkt dūmu un dzīvot ar smaidu skaisti. 

Viņi satikās. Iemīlējās. Viņš bija apmāts ar viņu. Viņam bail bija viņu zaudēt. No sirds bija bail. Viņš baudījās no katra viņas soļa. Tik ļoti baidījās, ka viņa iespītējās...un paspēra vairākus soļus. Un aizgāja. Viena cigarete. Glāze. Otra cigareta. Glāze. Pārplēsta bilde un atmiņa gabaliņos. Saplosīta sirds. Asaras. Durvis ciet. Dūres sienās. Gredzeni miskastē. Dvēsele turpat.

Viņa nekad vairs nebūs viņa. Atriebība, naids un saplosīta sirds bez dvēseles - tas ir viss, kas ir palicis. 


Nožēlas brīdis ir sākuma brīdis.

Piektdiena.

vakar bija briesmīga diena, es jau zināju, ka labāk būtu jāsēž mājās. Pazaudēju telefonu. Super vnk kad mamma to uzzinās viņa mani nogalinās, bet jaizdara ta, lai viņa neuzin. Tgd galva plīst pušu.  Un arī no mana paziņu loka tiek izslēgts velviens cilvēks, jo man nevajag tādus draugus kuriem es tik ļoti nepatīku. Un ja tu domā, ka man jau ķipa patīk tas, ka visi man skrien pakaļ, tad atslābsti nau jau vairs tie 12 gadi, lai kāds kādam skrietu pakaļ. Tā gribētos, lai ātrāk pienāktu vasaras beigas un es varētu braukt prom.

 Tavs līmenis ir man zem papēžiem

Я хочу чтобы меня после смерти кремировали, прах,на церемонии прощания смешали с кокаином и начислили каждому по"дорожке".Пусть каждая сука ощутит мой приход