Dzirdot ausīs tikai savu mīļāko dziesmu viņa skreja un nevēlējās apstāties. Apkārt bija tikai tumšs parks un ezers. Šī bija vieta, kur viņa varēja būt viņa pati. Viņai nebija jauztraucas kā izskatīties, ko teikt un ko domāt. Nevēlamas ainas atsaucās atmiņā. Viņa atcerējās brīžus, kad pārdzīvoja, brīžus kad sāpēja un brīžus, kad viņa jutās pazemota, sagrauta un pilnīgi nevajadzīga. Atcerējās cilvēkus, kurus kādreiz mīlēja un tos pret kuriem šobrīd izjūt tikai naidu. Viņa sāka skriet ātrāk, Itkā bēgot no vecā ceļa
asaras sāka ritēt pa vaigiem. Un tad viņa sev apsolīja, ka NEKAD vairs nebūs kā agrāk. Viņa vairs neraudās par dzīvi, viņa dzīvos un cīnīsies. Viņa sasniegs visu, ko vēlas. Liks samaksāt visiem, kuri ir to pelnījuši. Domājot šīs domas viņa pat nepamanija, ka ir sācies pavisam jauns asfatēts ceļš. Pār vaigu atkal notecēja asara, bet soreiz pēdējā....
Так бывает, у нее на сердце лед.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru