Dažreiz es apskaužu tos cilvēkus, kuriem ir tādi draugi, kuriem varētu pazvanīt 2os pa nakti izstāstīt visu, kas uz sirds, iziet laukā stundu paklusēt, bet vienalga justies tā taka būtu izrunājies. Es apskaužu tos cilvēkus, kuri var pasmaidīt un pozitīvi
paskatīties uz visiem mīnusiem, kuriem ir kads kas viņu patiesi mīl. Arī tos kuriem ir lieliska ģimene, kura būs līdzās un atbalstīs tevi, lai kas arī notiktu. Un arī apskaužu tos kuri neko nejēdz no dzīves. Istenībā es pat gribētu, lai mana dzīve būtu tik parasta kā 85 % ko es pazīstu. Kuri uztraucas par vienu nesekmīgu atzīmi, par to ka ir izšķīrušies ar draugu, vai par to, ka viņus neuzaicināja uz kādu ballīti. Man riebjas, ka man māca dzīvot cilvēki, kuri paši nejēdz neko no dzīves. Varbūt daudzi mani sauc par maitu, pārmet manu attieksmi un uzskata, ka man vispār nau sirds. Bet nu es jau esmu pie ta pieradusi un man patīk mans raksturs, jo es nekad nevienam nepielienu un neesu tāda divkose. Es sevi nenoniecinu un arī necenšos būt labākā, lai kādam kko pierādītu. Ja tu gribēsi dzirdēt manas domas, tad tu dzirdēsi tikai taisnību, lai cik ļoti tev tā nepatiktu.
Вместо сердца - камень, вместо чувства маска И что, больно всё-равно.
Tāda sajūta, ka šī dziesma ir sarakstīta tieši par mani. 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru